— Rita, tagad tev jāatceras viena lieta, kas tev ir ļoti svarīga! Tava dzīve pieder man! — viņš teica pavisam nopietni. — Ko?» es kautrīgi atbildēju. — Es esmu dzīvs cilvēks! Kāpēc jūs visi pieņemat lēmumus manā vietā? Es neesmu jūsu īpašums! Es atbildēju, apstrīdot faktu par savu piederību, bet viņa vārdi it kā mani bija savaldījuši. — Te jūs kļūdāties! Tu man piederi, Rita! Viņš atspiedās uz galda malas un skatījās uz mani. Ko vēl viņš no manis grib?